Dzīvnieka adopcija ģimenē ar bērniem var būt brīnišķīga pieredze, kas māca empātiju, rūpes un atbildību. Tomēr vienlaikus tā ir arī liela un apzināta atbildība, kuras centrā vienmēr ir pieaugušie, nevis bērns vai dzīvnieks.
Šajā rakstā skaidrojam, kas vecākiem jāņem vērā pirms kaķa vai suņa adopcijas, ja mājās aug bērni.
Vai dzīvniekam patīk bērni?
Pirms adopcijas ir būtiski noskaidrot, vai konkrētais dzīvnieks jūtas labi bērnu klātbūtnē. Ne visi suņi un kaķi ir piemēroti dzīvei ar bērniem, un tas nav trūkums — tā vienkārši ir dzīvnieka personība un/vai iepriekšējā pieredze.
Patversmes darbinieki parasti var:
- pastāstīt, kā dzīvnieks reaģē uz bērniem
- ieteikt piemērotāko dzīvnieku ģimenēm ar bērniem
- palīdzēt izvairīties no situācijām, kas var radīt stresu gan bērnam, gan dzīvniekam.
Vecākiem ir dubultā atbildība
Kad dzīvnieks nonāk mājās, vecāku loma kļūst divkārši svarīga. Pieaugušajiem ir:
- jāmāca bērnam, kā pareizi un cieņpilni izturēties pret dzīvnieku (neglaudīt miega laikā, nevilkt aiz astes, netraucēt ēdot u.t.t.)
- jāuzrauga ikdienas mijiedarbību, īpaši pirmajos mēnešos
- jānodrošina, ka dzīvniekam vienmēr ir iespēja atkāpties un būt vienam.
Bērns mācās no pieaugušajiem — mierīga un cieņpilna attieksme sākas tieši ar vecāku piemēru.
Ja mājās ir suns – apmācība un robežas
Adoptējot suni ģimenē ar bērniem, īpaši svarīga ir:
- suņa apmācība
- skaidru robežu veidošana attiecībā uz bērnu
- konsekvence ikdienas situācijās.
Suns nedrīkst tikt pakļauts nekontrolētām situācijām, bet bērns — dzīvnieka pārliekai uzbāzībai. Drošība vienmēr ir prioritāte.
Pārliecinies par alerģijām
Pirms adopcijas vecākiem ir jānoskaidro, vai bērnam nav:
- alerģijas pret kaķiem vai suņiem
- izteiktas reakcijas uz spalvu vai siekalām.
Tas ir būtisks solis, pirms vispār sākt domāt par dzīvnieka adopciju! Ja šis solis netiek īstenots, vēlāk var rasties veselības problēmas vai pat sāpīgas šķiršanās, taču rūpīgi pieejot šai situācijai no tā ir iespējams izvairīties.
Negadījumi nav bērna vai dzīvnieka vaina
Svarīgi atcerēties — ja starp bērnu un dzīvnieku notiek negadījums, tā nav bērna vai dzīvnieka vaina. Tā ir pieaugušo atbildība! Pieaugušajiem ir jāspēj:
- nodrošināt uzraudzību
- izveidot drošu vidi kā bērnam, tā dzīvniekam
- mācīt gan bērnu, gan dzīvnieku.
Dzīvnieks reaģē instinktīvi, bērns — impulsīvi. Tieši vecākiem ir jārūpējas, lai šie divi pasaules skatījumi nekļūtu par konfliktu.
Apzināta adopcija veido drošu vidi visiem
Dzīvnieka adopcija ģimenē ar bērniem var būt ļoti skaista pieredze, ja tā tiek veikta apzināti un atbildīgi. Kad vecāki uzņemas galveno lomu, ieguvēji ir visi — gan bērns, gan dzīvnieks, gan visa ģimene🐾
